Jēkabpils

Jēkabpils – pilsēta, kura atrodas vietā, kur satiekas 3 kādreizējie Latvijas novadi – Vidzeme, Zemgale un Latgale. Taču visbiežāk šo pilsētu, kura ir Latvijas pilsētu sarakstā ir ierindojusies kā 10. lielākā mūsu valsts pilsēta, visbiežāk tiek pieskaitīta tieši Latgales skaistajam novadam.

Šai pilsētai ir ļoti bagāta un sena vēsture. 13. gadsimta sākumā daļu tagadējās Jēkabpils teritorijas dēvēja par Jersikas un Asotes pilsnovadiem, bet otra daļa jau bija Sēlija. Pirmo reizi kāds no nosaukumiem, kurš vēl joprojām tiek asociēts ar Jēkabpili – tās senākā daļa jeb Krustpils – tiek minēts ap 1237. gadu, kad Rīgas bīskaps nodibināja šo Kruspili Daugavas labajā krastā, kas kļuva par Rīgas arhibīskapijas dienvidaustrumu zemju pārvaldes centru. Beidzoties Livonijas karam, Krustpils, kuru varētu uzskatīt par Jēkabpils sākumu, nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Pēc Otrā Ziemeļu kara beigām pretī Krustpilij izveidojās kara bēgļu apmetne, kuru nosauca par slobodu jeb brīvciemu. Šī jaunizveidotā apmetne nedaudz vēlāk kļuva par stratēģiski svarīgu punktu Alekseja I Romanova karagājienā uz Rīgu. Pēc tam, kad beidzās karadarbība, palēnām šī tagadējās Jēkabpils teritorija nostiprinājās kā mierīgu un strādīgu cilvēku dzīvesvieta. Pie Salas kroga, kur apmetās krievu vecticībnieki, izveidojās jauna apmetne Salasmuiža, kuras cilvēki bija izdaudzināti plostnieki un laivinieki. Beidzot 1670. gadā hercogs Jēkabs Brīvciema bēgļu apmetni pārdēvēja par Jakobstadt jeb Jēkabpilsētu, un tā radās Jēkabpils nosaukuma un pilsētas sākums. Šai Jēkabpilsētai bija savs ģerbonis, birģermeistars un pat rāte. Tajā attīstījās kaltuves, lielgabalu lietuves un citi amati, kas ir vitāli nepieciešami karam.

18. gadsimta pašā sākumā Lielā Ziemeļu kara laikā Jekabpilsētu jeb Jēkabpili ieņēma zviedru karaspēks, bet 4 gadus vēlāk zviedrus jau nomainīja krievi. Pēc šī kara pilsētai uzbruka mēris, un tikai ap 1760. gadu Jēkabpils atjaunoja savu spožumu un turpināja plaukt. Tā bija nozīmīgs tirdzniecības centrs, jo Daugava nodrošināja brīvu kustību starp Jelgavu, Lietuvu un Baltkrieviju. Arī sauszemes tirdzniecība bija ļoti spilgta, jo gar to vijās hercoga pasta ceļš. 18. gadsimta pašā izskaņā Jēkabpils tika pievienota Krievijas impērijai.

Arī 19. gadsimtā šī pilsēta turpināja tikai augt. Tika atvērta pirmā slimnīca, teātris, bibliotēka, tika bruģēti un apgaismoti ceļi. 1861. gadā atklāja Rīgas – Daugavpils dzelzceļu, kura viena no nozīmīgākajām pieturām bija tieši Jēkabpils. Bet 19. gadsimta izskaņā Jēkabpilī arī atvēra 1. jūrskolu.

Un pat 20. gadsimtā Jēkabpils spēja attīstīties un kļūt par lielu un nozīmīgu pilsētu. Tajā tika dibināta banka un apdrošināšanas biedrība, ražoja mūzikas instrumentus un sērkociņus, tur atradās vērptuve, tipogrāfija un alusdarītava. Postījumus Jēkabpilij nodarīja Pirmais pasaules karš, jo iepretim tai Krievijas armija bija izveidojusi savu nometni, rezultātā sagraujot vairāk nekā 280 ēkas. Tā spēja atkopties pēc šiem postījumiem un nodibināt pat cukurfabriku, taču 20. gadsimta otrais smagais trieciens Jēkabpilij tika izdarīts, kad 2. Pasaules karā uzspridzināja Jēkabpils tiltu pār Daugavu. To, protams, ar laiku atjaunoja, taču vairākus gadus nācās darboties pārceltuvei, lai iedzīvotāji tiktu no viena krasta uz otru. Latvijai nonākot PSRS sastāvā, Jēkabpilī atkal atvērās dažādi lieli uzņēmumi, no kuriem liela daļa diemžēl pēc PSRS sabrukuma vairs nestrādā.

Pašreiz Jēkabpilī dzīvo apmēram 24 ar pus tūkstoši cilvēku, un tā joprojām ir nozīmīga tirdzniecības pilsēta, jo tai cauri iet dzelzceļš Rīga – Daugava, kā arī tajā turpina veidoties spēcīgs uzņēmumu kopums

Interesanti, ka tiek uzskatīts, ka Marta Skavrinska, kura vēlāk kļuva par Krievijas imperatori Katrīnu I, piedzima tieši Jēkabpilī, viņas vecākiem esot bēgļu gaitās. Tāpēc var teikt, ka Jēkabpils ne tikai ir pilsēta, kura slejas Daugavas abos krastos, bet arī pilsēta, kura var lepoties ar karalieni.