Ceļojums apkārt Rāznas ezeram

Ja kādreiz gadīsies nokļūt Latgales pusē, tad aizturieties tur uz dažām dienām. Kāpēc? Tāpēc, lai tā pamatīgāk iepazītos ar šo skaisto novadu. Jūs gūsiet patiesu prieku to apceļojot, izbaudot krāšņo dabu un zilo ezeru burvību. Viens no ceļojuma maršrutiem varētu būt apkārt Rāznas ezeram. ‘’Latgales jūra’’, tā vietējie iedzīvotāji sauc savu iemīļoto ezeru. Rāznas ezers ir otrais lielākais Latvijas ezers (pirmais lielākais – Lubānas ezers). To apliecina arī tā izmēri – garums – 12,1 kilometrs, platums – 7 kilometri, vidējais dziļums – 7 metri, vislielākais dziļums – 17 metri. Ezera ainavu papildina desmit skaistas salas.
‘’Latgales jūras’’ florai un faunai ir milzīga nozīme ne tikai Latvijā, bet arī visās Baltijas jūras valstīs, jo šeit dzīvo 27 zivju sugas, kas sastāda 90% zivju, kuras ir sastopamas visos Latvijas ezeros. Rāznas ezers ieņem zināmu vietu arī zivju saimniecībā.

Caurspīdīgais ūdens, viegli pieejamie smilšainie krasti veicināja to, ka ezers ir kļuvis par atpūtnieku iemīļotāko vietu. Bet zivju daudzveidība, kura mīt ezera dziļumos, piesaista lielu daudzumu makšķerētāju.
Par to, kā ir radies Rāznas ezers, vēsta vairākas leģendas. Viena no tām stāsta, ka kādreiz ezera vietā bija pļava un tur atradās divu zemnieku mājas. Vienā dzīvoja kalēja dēls, bet otrā meitene, kuras vārds bija Rāzna. Kādā no Līgo vakariem, kalējs nolēma atņemt meitenei krūzi ar avota ūdeni. Krūze izslīdēja skaistulei no rokām un saplīsa. No izlijušā ūdens izveidojās ezers, bet no krūzes lauskām – kalni.
Cita leģenda atkal stāsta, ka krievu cars Ivans Bargais, ar savu karapulku meklēja izeju uz Baltijas jūru un tāpēc bija spiests šķērsot Latgali. Viņš apstājās pie lielas ūdens tilpnes, pasauca vietējo zemnieku un pajautāja, vai tā ir jūra? Zemnieks atbildēja, ka cilvēki sauc to dažādi (razna). Vieni sauc par ezeru, citi par jūru, jo paskaties, tas taču ir tik dažāds (raznoje).

Taisnība zemniekam vien bija – Rāznas ezers ir ļoti dažāds. Te, tas var būt dusmīgs un velt lielus milzīgus viļņus ar baltām putu krēpēm, te atkal var būt tik mierīgs, ka savā atspulgā var kā spogulī spoguļoties. Rāzna var dienas laikā nomainīt arī ūdens krāsu – sākot no gaiši zilas līdz gandrīz vai melnai krāsai. Ceļojums apkārt ezeram ļaus izbaudīt klusas nomales, vītolu varenumu un maigo niedru šalkoņu.

Vislabāk, iepazīšanos ar Rāznas ezeru ir sākt ar Mākoņkalna apmeklējumu. Mākoņkalns paceļas 248 metrus virs jūras līmeņa. No turienes paveras elpu aizraujošs skats gan uz pasakaino Rāznas ezeru, gan uz zaļo mežu apaugušajiem pauguriem. Kalna virsotnē var apskatīties uz Līvu ordeņa bruņinieku pilsdrupām. Pati pils tika celta 1263. gadā.

Tālāk varat doties uz Zosnas muižu. Tā kādreiz 19. gadsimta beigās ir piederējusi vienam no Galicinu dzimtas pārstāvjiem. Viena stāva kungu māja ir izrotāta ar Latgalei neraksturīgiem koka ornamentiem un tāpēc vairāk atgādina Dienvidu Vācijas bagātnieka māju.

Tālāk ceļojumu turpinām uz sanatoriju ‘’Rāzna”. Skaista, oriģināla ēka, kuras celtniecība tika uzsākta 1909. gadā. Iesākumā tā tika paredzēta kā vasaras māja māksliniekiem, bet šiem plāniem nebija lemts piepildīties. Šai mājai apkārt plešas ezeri, priežu mežs, meža augu smarža un… klusums.

Tad dodamies uz Lūznavas muižu. Neparastas formas, pagājušā gadsimta beigās no sarkanajiem ķieģeļiem būvēta, kungu māja. Labi ir saglabājies parks ar ēnainajām alejām, vecie dīķi un skulptūra, kuru sauc par Lūznavas Madonnu. Runā, ka tā tika lieta divos eksemplāros un to darīja kāds nepazīstams itāļu mākslinieks. Viena skulptūra atrodas Itālijā, bet otra tika atvesta uz Latgali. Kara laikā Madonna tika stipri bojāta, bet 50. gados noņemta no postamenta un iemesta dīķī, kurā atradās līdz 1989. gadam. 1991. gadā skulptūru restaurēja, svētīja un atgrieza tās likumīgajā vietā.
Ismeru baznīca – viena no visvecākajām vecticībnieku baznīcām Rēzeknes apkaimē. Ismeru baznīca vēl joprojām darbojas un pulcē ticīgos.

Latgales ievērojamākie apskates objekti.

Latgale… Latgalīte… mana bērnības zeme. Vienalga kur un ko skaties – paveras brīnišķīgs skats, sirds izstaro mīlestību, gribas plaši atplest rokas un apskaut šo vareno skaistumu. Latgale var lepoties gan ar saviem cilvēkiem, gan krāšņo dabu, gan apskates objektiem.

Lai ceļotu pa Latgali var izmantot jau izstrādātus, sagatavotus maršrutus, bet var kāpt mašīna, uz motocikla, velosipēda, uz jebkura transporta līdzekļa, kurš ir spējīgs pārvietoties un doties ceļojumā. Apskatīt to, ko sirds un acis visvairāk vēlas redzēt, piedzīvot un sajust vēl nebijušas izjūtas!

Ja esat dabas mīļotāji, tad varat doties uz 2007. gadā nodibināto Rāznas Nacionālo parku. Tur jūs varēsiet vērot novadam raksturīgas ainavas –pilskalnus, viensētas, baznīcas, krucifiksus ceļa malās, kuri ir savdabīgi, Latgalei raksturīgi, mākslas darbi, mežus un ezerus. Tur jūs sagaidīs Rāznas ezers, kurš bieži tiek dēvēts par Latgales jūru. Tā daudzveidība pārsteidz un sajūsmina: viļņi, kuri baltām putu cepurēm sitas pret krastu un miers, kad tu redzi kā saule spoguļojos ūdens rāmajā virsmā.

Tur jūs sagaidīs unikālais Ežezers. Unikāls tāpēc, ka tieši tam pieder visvairāk salu (aptuveni 70 salveidīgi veidojumi). Ezera krastā jūs sagaidīs 200 gadus vecā Piloru ozolu audze. Tur ir izveidota atpūtas vieta ar laipu, no kuras paveras skats uz Ežezeru un tā salām.

3 km attālumā no Dubuļu ciema jūs sagaidīs Liepu kalns – Latvijā trešā augstākā virsotne. Tās augstums ir 289 metri. Tur pieejamā skatu torņa platforma šobrīd Latvijā ir visaugstākā – 323 metri un to ir iespējams sasniegt pašiem ar savām kājām.

Tālāk jūs sagaidīs Mākoņkalns jeb Padebešu kalns. Tā augstums ir 249 metri. Šeit, 1252. gadā tika uzcelts pirmais nocietinājums Latgalē – Volkenbergas pils. Laika gaitā pils ir sabrukusi, saglabājies ir tikai neliels mūra sienas fragments. Pirms ļoti daudziem gadiem vēl diezgan labi bija redzama ieeja apakšzemes ejā, par kuru tika stāstīts, ka tā esot bijusi tik plaša, ka pa to varējis braukt zirgu trijjūgs.
No kalna paveras brīnišķīgs skats uz tuvāko apkārtni un Rāznas ezeru. Pašā kalna pakājē redzams Ubagovas ezers, kurš tautā tiek saukts par “Latgales dzidro aci”. Šo vietu ir iecienījuši un atzinīgi novērtējuši fotogrāfi, jo šeit top vienreizējas un neatkārtojamas fotogrāfijas, kuras pārsteidz ar krāšņajām dabas ainavām.

Latgale ir pazīstama arī ar saviem senajiem Dievnamiem. Netālu no Mākoņkalna atrodas Lipušku vecticībnieku nams, kurš ir celts 1893. gadā.

Mazliet tālāk no Mākoņkalna atrodas arī viena no mazākajām Latgales koka baznīcām – Zosnas Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca. Tajā vēl joprojām regulāri notiek Dievkalpojumi.
Rāznas nacionālajā parkā ir apskatāmas Lūznavas un Zosnas muižas, kuras Latgalei ir mīļas un dārgas. Šīs muižas ir kultūrvēsturisks mantojums.

Var bezgalīgi daudz stāstīt par šo krāšņo novadu, viesmīlīgajiem un sirsnīgajiem cilvēkiem, bet tas būs tikai stāsts… Man gribas novēlēt jums, to visu apskatīt pašiem! Izjust un izbaudīt! Plānojot savus ceļojumus, atcerieties – Latgale gaida jūs!

Ceļojums pa Latgali kredītā?

Latgale ir viens no latviešu novadiem, kurā ir nedaudz vairāk kā 22% no Latvijas teritorijas jeb vairāk par 14 tūkstošiem kvadrātmetru, tajā dzīvo nedaudz vairāk kā 300 tūkstoši iedzīvotāju un šajā novadā ir ļoti skaista daba un daudz ezeru. Latgale ir vieta, kur cilvēki var doties apskatīt laukus un to, kā cilvēki vēl joprojām pamatā dzīvo lauku reģionos bez pilsētām un visa tā, ko pilsētas var sniegt. Latgale, protams, arī ir ļoti labs tūrisma objekts ar vairāk kā 2000 dažādiem ezeriem, upēm un dažādām dabas ainavām sākot no pauguriem līdz zemienēm.

Ja tu vēlies apskatīt Latgali es noteikti tev to ieteiktu darīt vasaras sezonā, jo ziemā daudzi lauku ceļi ir grūti izbraucami un ja tev nav transports ar visu 4 riteņu piedziņu, tad var būt grūti izkļūt no sniega kupenām un ledainajiem ceļiem. Bet vasarā Latgale uzplaukst visā savā krāšņumā ar dažādiem ziediem, purviem un mežiem. Protams izbraukāt visus 14 tūkstošus kvadrātkilometru nebūs iespējams un tas nemaz nav vajadzīgs, jo pamatā jau katrā reģionā ir tikai dažas apskates vietas, ko tad arī parasti var iegūt lielāko pilsētu I punktos un tādā veidā tad arī uzzināt, kur un kā labāk doties. Latgales lielākās pilsētas ir Daugavpils, Rēzekne un Jēkabpils, kur lielākā no šīm trijām Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta ar 98 tūkstošiem iedzīvotāju, bet visas trīs ierindojas Latvijas lielāko pilsētu desmitniekā. Noteikti, ka ceļojumā pa Latgali ir jāiekļauj visas trīs šīs pilsētas, kur tad arī būs iespējams atrast labas naktsmītnes un restorānus, kur uzturēties, bet pēc tam apbraukāt visus tuvējos apskates objektus, kas tad arī ir pieejami ap šīm pilsētām.

Latgalē, protams, ir jādzird Latgaļu dialekts, kas vēl joprojām tiek plaši lietots un kuram pat ir savs alfabēts. Ir jānogaršo kartupeļu pankūkas un kartupeļu kotletes, kā arī jāapskata skaistās Romas pareizticīgo baznīcas un jāapskata dažādas amatniecības un rokdarbu vietnes un arī jāapskata dažādie kultūras pieminekļi.

Šāds ceļojums, protams, nebūs lēts un jums nāksies iztērēt diezgan lielu naudas summu, ko jau vajadzētu sākt krāt laicīgi. Bet, ja jums ir doma doties šādā ceļojumā, bet nav nauda, tad ir iespējams paņemt kredītu. Internetā ir pieejami dažādi kredītu veidi, sākot no ātrajiem kredītiem līdz kredītlīnijām, un ar šiem kredītiem ir iespējams finansēt šāda veida ceļojumu. Protams ir arī patēriņa kredīts, ar ko tad var iegūt vēl lielāku naudas summu, bet visticamāk, ka vairākus tūkstošus Eiro jūs šādā ceļojumā nenotērēsit. Un parasti šis Latgales vairāku dienu izbrauciens ar visām viesnīcām neizmaksās vairāk par 500 Eiro, kas tad arī ir pietiekami maza naudas summa lai to dažos mēnešos pēc tam varētu atdot kreditoram.

Latgales vēsture

Latgale ir viens no Latvijas valsts reģioniem, kuras teritorija mūsdienās ziemeļos, ziemeļaustrumos robežojas Vidzemes reģionu; rietumos, dienvidrietumos – Zemgales reģionu, kā arī austrumos ar  Krieviju, bet dienvidaustrumos ar Baltkrieviju. Latgales iedzīvotājus sauc par latgaļiem (latgaliešiem). Tie ietilpst baltu tautu grupā, kas 5.gs.p.m.ē. iedalījās rietumbaltu ciltīs (jātvingi, prūši, senprūši, galindi, sākotnēji kurši) un austrumbaltu ciltīs (latgaļi, zemgaļi, žemaiši, augstaiši, vēlāk kurši). Šajā laika periodā latgaļi kopā ar pārējām ciltīm pārvietojās no dienvidaustrumiem uz ziemeļiem. 7.-8.gs. latgaļi nokļuva tagadējā Ziemeļlatvijas teritorijā, kuru līdz tam apdzīvoja somi. Vēlāk tie pārvietojās uz Gaujas un Daugavas lejteci, kur līdz 8.-9.gs. bija apmetušies zemgaļi.

Līdz 12.gs. Latgales teritorija ietilpa Jersikas jeb Letijas un Atzeles sastāvā, bet 13.gs. šīs zemes tika iekarotas un iekļautas Livonijā. Latgale tika sadalīta vairākās daļās, jo tās austrumi nonāca Krievijas pakļautībā, bet dienvidi – Lietuvas pārvaldībā.

Beidzoties Livonijas periodam, Krievija, Zviedrija un Polija, savstarpēji karojot, sadalīja Livonijas zemes savā starpā. 1561.gadā pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Latgale nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā, kas ietilpa Lietuvas dižkunigaitijā, taču pēc tam to iekļāva Polijas-Lietuvas vaivadijā. Pēc poļu-zviedru kara, kas norisinājās no 1600. – 1629.gadam , Latgali sāka dēvēt par Inflantiju jeb Polijas Vidzemi. Sākoties Inflantijas periodam, Latgales teritorija bija maz apdzīvota un izpostīta kara dēļ. Tikai 17.gs. iedzīvotāju skaits sāka pakāpeniski pieaugt. Vienīgā pilsēta, kas atradās Inflantijā, bija Daugavpils, kurā atradās pārvalde, tiesa un seimiks jeb likumdošanas iestāde. 1629.gadā tika noslēgts Altmarkas miera līgums un Latgale tika atdalīta no Vidzemes, kas palika Zviedrijas sastāvā. Pēc tam krievi un zviedri, neatkarīgi viens no otra, atkārtoti iebruka Latgalē. Krievija okupēja Latgales dienvidus un Daugavpili pārdēvēja par Borisogļebsku. Turpretī, iebrūkot zviedriem, tika radīti kultūrvēsturiski zaudējumi, piemēram, tika nopostīta Rēzeknes pils. Tomēr 1660.gadā, noslēdzot Olivas miera līgumu, zviedri atstāja Latgali, kas atkal kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvdaļu. 1667.gadā arī Krievija atdeva okupēto Latgales dienvidu teritoriju.

1772.gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts pirmo reizi tika sadalīta, līdz ar to Inflantija beidza pastāvēt un Latgale nonāca Krievijas impērijas sastāvā un kļuva par Pleskavas guberņas daļu, par Daugavas provinci. 1773.gadā Rēzeknei tika piešķirtas pilsētas tiesības. No 1776.-1796.gadam Latgale ietilpa Polockas guberņā, bet no 1796.-1802.gadam kļuva par Baltkrievijas guberņas daļu.  1802.gadā Latgale kļuva par Vitebskas guberņas sastāvdaļu.

Līdz 1831.gadam Krievija neiejaucās iekšlietās, kas pastāvēja no Polijas-Lietuvas kopvalsts pievienotajās guberņās, – latgaļi bija pārpoļojušies, latgaļu valoda – asimilējusies ar poļu valodu. Latgaliešiem bija izteiktas kultūretniskas un sociālekonomiskas atšķirības.  Tomēr pēc poļu nemieriem Latgalē notika vēršanās pret visu polisko, līdz ar to arī visu latgalisko. Skolās aizliedza poļu un latgaļu valodu, dominēja krievu valoda. No 1864.-1904.gadam Latgalē pastāvēja drukas aizliegums, kas būtiski ietekmēja latgaļu kultūras un izglītības attīstību. Tomēr neizdevās ieviest arī slāvu rakstību. 1900.gadā kultūras darbinieks Francis Kemps pirmo reizi sāka lietot apzīmējumu „Latgale”, kas pastāv vēl mūsdienās. Pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904.gadā Latgalē atjaunojās tautas aktivitāte kultūrā, saimniecībā un politikā.

1917.gadā Rēzeknē notika kongress, kurā tika nolemts par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas, Latgali pasludināja par Latvijai piederošu teritoriju.

Starpkaru periodā Latgalē turpinājās dažādas sociālekonomiskas pārmaiņas – izglītības jomas attīstīšana, kultūras aktivitātes. Latgaļi gribēja iegūt autonomiju attiecībā uz latgaļu valodu, taču šie centieni nerealizējās. Lai gan latgaļu valodā ir daudz vairāk gan fonētisku, gan morfoloģisku un pat gramatisku izmaiņu atšķirībā no citiem latviešu valodas variantiem, valodnieki joprojām to klasificē kā vienu no latviešu valodas dialektiem.

1940.gadā, risinoties Otrajam pasaules karam, Latgales teritoriju okupēja Sarkanā armija. Okupācijas laikā no Latgales tika atdalīti seši apriņķi, kas tik pievienoti Krievijai. Latvijas neatkarība tika atjaunota 1990.gadā un gadu vēlāk tika arī starptautiski atzīta.

Daugavpils

Daugavpils ir Latvijas republikas pilsēta. Daugavpils ir otra lielākā pilsēta Latvijā pēc iedzīvotāju skaita, atpaliekot vien no galvaspilsētas Rīgas. Daugavpils, saprotams, ir arī lielākā pilsēta Latgales novadā. Kopējā Daugavpils platība ir vairāk nekā 72 kvadrātkilometri. Pēdējā tautas skaitīšanā 2014. gadā, Daugavpilī kopā dzīvoja vairāk nekā 97 tūkstoši cilvēku. Daugavpils pilsēta atrodas Latgalē, Daugavas upes krastos. Daugava vairāku kilometru garumā stiepjas caur Daugavpils pilsētu. Daugavpils atrodas tuvu robežai ar trīs no četrām Latvijas kaimiņvalstīm – Lietuvu, Baltkrieviju un Krieviju. Attālums no pilsētas robežas līdz Lietuvas un Baltkrievijas robežām ir zem 50 km un līdz Krievijas robežai nedaudz pāri 100 km.

Daugavpils pilsēta atrodas senās Daugavas upes gultnē. Pateicoties Daugavas upei, vēsturiski daudziem iebrucējiem, iedzīvotājiem un tirgotājiem Daugavpils teritorija bija izdevīga vieta kur apmesties. Tā kā Daugavas upes kopējais garums ir pāri 1000 km un tā sākas Krievijā un stiepjas cauri Krievijai, Baltkrievijai un Latvijai līdz pat Baltijas jūrai, tai vēsturiski ir bijusi nozīme, kā tirdzniecības ceļam cauri iepriekšminēto mūsdienas valstu teritorijām.

Daugavpilij ne vienmēr ir bijis šāds nosaukums. Dažādos laika periodos, atkarībā no iebrucējiem un saimniekiem Daugavpils teritorijā, tai ir bijuši dažādi nosaukumi. Piemēram, visilgāko laika posmu Daugavpils tika dēvēta par Dinaburgu, jau kopš Livonijas ordeņa iebrukumiem. Citos laika posmos tai ir doti arī nosaukumi Borisogļebska un Dvinska. Pirmo reizi Daugavpils ir pieminēta 1275. gadā, bet pilsētas tiesības tai ir piešķirtas 1582. gadā.

Tā kā Daugavpils ir Latgales lielākā pilsēta, tā ir arī nozīmīgs kultūras un izglītības centrs Austrumlatvijā. Daugavpils ir ne tikai pazīstama ar savu kultūru, kā, piemēram, ar Daugavpils teātri, bet tajā atrodas arī daudz sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas, kā arī vairāku Rīgas augstskolu filiāles un Daugavpils Universitāte. Šī ir vienīgā Universitāte Latgalē un sastāv no 5 dažādām fakultātēm – dabaszinātņu un matemātikas, humanitārās, izglītības un vadības, sociālo zinātņu, mūzikas un mākslas fakultātēm. Tā ir dibināta 1921. gadā un Universitātes statuss Daugavpils Universitātei ir piešķirts 1993. gadā.

Daugavpils teritorija sastāv no vairākiem mikrorajoniem. Kopumā Daugavpils ir sadalīta 25 mikrorajonos, kas atrodas abās daugavas pusēs. Pamatā pilsētas etnisko sastāvu veido Krievi, kas sastāda vairāk kā pusi no kopējā pilsētas iedzīvotāju skaita. Otrajā vietā atrodas latvieši, pēctam poļi un baltkrievi. Dēļ lielā krievu īpatsvara, Daugavpilī pārsvarā var dzirdēt tieši krievu valodā runājošus iedzīvotājus. Tāpat kā citās lielākajās Latgales pilsētās, arī Daugavpilī vēsturiski ir dzīvojušas dažādas tautas, tāpēc ir vērojams salīdzinoši liels cittautību iedzīvotāju skaits.

Daugavpils ir pazīstama ne tikai ar savu kultūru, bet arī ar sportu un sportistiem. No Daugavpils ir nākuši vairāki izcili Latvijas sportisti, kā, piemēram, cīkstone Anastasija Grigorjeva, biatlonists Oļegs Maļuhins, kā arī talantīgais futbolists Arķoms Rudņevs. Daugavpils ir pazīstama galvenokārt sakarā ar diviem sporta veidiem – futbolu un spīdveju. Daugavpilī ir vienas no vecākajām Latvijas futbola tradīcijām un šobrīd Latvijas virslīgā spēlē Daugavpils futbola klubs “FC Daugava”. Futbola klubi no Daugavpils gandrīz katru gadu ir cīnījušies par augstākajām vietām Latvijas futbola līgā. Daugavpilī populārs ir arī spīdvejs, un tur pat bāzējas spīdveja klubs “Lokomatīve”. Daugavpilī ir aizvadīts arī prestižo sacensību “Speedway Grand Prix” posms, kurā Latvijas pārstāvis Puodžuks izcīnija augsto 5. vietu.

Bez sporta un kultūras Daugavpilī iespējams arī izbaudīt arhitektūru. Tā kā Daugavpilī, tāpat kā citās Latgales pilsētās, vienmēr ir dzīvojis liels skaits ticīgo, tajā atrodas arī vienas no lielākajām baznīcām Latvijā. Starp ievērojamākajām Daugavpils baznīcām var minēt Mārtiņa Lutera evanģēliski luterisko katedrāli, Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas baznīcu un Daugavpils Svētā Nikolaja vecticībnieku baznīcu. Vēl Daugavpilī var apmeklēt dažādus muzejus un mākslas galerijas, kā, piemēram, Daugavpils Māla Mākslas centru.

 

Rēzekne

Rēzekne ir Latvijas 7 lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita. Rēzekne ir otrā lielākā pilsēta Latgales novadā aiz Daugavpils. 1773. gadā Rēzeknei tika piešķirts pilsētas statuss, tas nozīmē, ka tā netiek uzskaitīta pie vecākajām Latvijas pilsētām.

Rēzekne tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām pilsētām Latgalē un ne velti tiek dēvēta par Latgales sirdi. Pati pilsēta atrodas Rēzeknes upes ielejā un ir izveidojusies uz 7 pakalniem. Rēzeknē kopš pilsētas pirmsākumiem ir bijušās vairākas pilis un nocietinājumi, sākot jau ar Livonijas laiku. Rēzeknei vēsturiski ir gājuši cauri dažādi karaspēki, kas nozīmēja vairāku kultūru un tautu sajaukumu. Sākotnēji Rēzeknes pilsēta atradās Livonijas karaspēka pakļautībā. Vēlāk pilsētu pakļāva Krievijas Impērija, kurai 2. pasaules karā sekoja PSRS karaspēks. Tā kā Rēzekne atrodas tuvu Krievijas robežai, tajā vienmēr vēsturiski, tāpat kā mūsdienās, ir atradies salīdzinoši liels skaits krievu etniskās grupas iedzīvotāju. Taču latviešu un krievu īpatsvars pilsētā vienmēr nav bijis valdošais un vienu brīdi tajā dzīvoja gandrīz vienlīdzīgs skaits latviešu, krievu, ebreju un poļu. Mūsdienās Rēzeknē vislielākais iedzīvotāju īpatsvars ir tieši latviešiem un krieviem.

Rēzeknes vārds visticamāk ir cēlies tieši no Rēzeknes upes, kas tek cauri visai pilsētai. Rēzeknes pilsētas ģērbonis simobilizē tās statusu kā pilsētai Latgales Sirdī. Rēzeknē šobrīd dzīvo vairāk nekā 32 000 iedzīvotāju. Iedzīvotāju skaits vēsturē vienmēr ir pieaudzis, taču pēdējos gados tam ir tendence sarukt, kā tas ir vērojams arī daudzās citās Latvijas pilsētās. Rēzeknes platība ir 18 kvadrātkilometri.

Tā kā 2. pasaules karā pilsēta tika praktiski pilnībā nopostīta, šobrīd Rēzeknē ir krietni vairāk tipiskās PSRS laikā celtās ēkas. Taču pēdējā laikā Rēzeknē ir izveidotas vairākas jaunas pilsētas būves, kas ievērojami kontrastē ar pārējo Rēzeknes arhitektūru. Rēzekne ir ļoti nozīmīgs kultūras centrs Latgalē un tajā iespējams apskatīt tādus objektus kā Latgales Kultūrvēsturiskais muzejs, kur ir var iepazīties ar visas Latgales kultūras vēsturi un tradīcijām, pieminekli “Vienoti Latvijai”, kā arī nesen uzcelto, vienu no modernākajām koncertzālēm latvijā “Gors”, kas ir viens no iespaidīgākajiem arhitektūras projektiem kāds jebkad ir veidots Rēzeknē. Jaunā koncertzāle pulcē ļoti daudz, dažādus māksliniekus no Latvijas, kā arī viesmāksliniekus no visas Pasaules. Tā ir pirmā modernā akustiskā koncertzāle Latvijā un tajā patiešām var izbaudīt augstu skaņas un akustikas kvalitāti. Apkārt klasiskajām PSRS laika mājām un mūsdienu arhitektūras būvēm, kā jaunā koncertzāle, Rēzeknē atrodas vairāki privātmāju rajoni. Galvenais piemineklis Rēzeknē, kuru nepieciešams aplūkot ikvienam pilsētas viesim ir pieminieklis “Vienotai Latvijai”. Šis piemineklis tika izveidots 1930. gadā par godu Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem, kā arī Latgales atbrīvošanai un tās pievienošanai citiem Latvijas novadiem. Tautā šis piemineklis tiek dēvēts par “Latgales māru”. Vēsturiski, PSRS laikā, šis piemineklis tika vairākkārt nogāzts un vienu brīdi tā vietā atradās Ļeņina piemineklis, taču tas tika atjaunots 1992. gadā. Pieminekli ir veidojis latviešu tēlnieks Kārlis Jansons, un pēc nogāšanas to atjaunoja viņa dēls Andrejs Jansons.

Rēzkene vienmēr ir atradusies nozīmīgā tirdziniecības ceļā, kas savieno Latviju un Eiropu ar Krieviju. Šobrīd caur Rēzekni iet dzelzceļs, kas savieno Latviju ar Krieviju.

Jēkabpils

Jēkabpils – pilsēta, kura atrodas vietā, kur satiekas 3 kādreizējie Latvijas novadi – Vidzeme, Zemgale un Latgale. Taču visbiežāk šo pilsētu, kura ir Latvijas pilsētu sarakstā ir ierindojusies kā 10. lielākā mūsu valsts pilsēta, visbiežāk tiek pieskaitīta tieši Latgales skaistajam novadam.

Šai pilsētai ir ļoti bagāta un sena vēsture. 13. gadsimta sākumā daļu tagadējās Jēkabpils teritorijas dēvēja par Jersikas un Asotes pilsnovadiem, bet otra daļa jau bija Sēlija. Pirmo reizi kāds no nosaukumiem, kurš vēl joprojām tiek asociēts ar Jēkabpili – tās senākā daļa jeb Krustpils – tiek minēts ap 1237. gadu, kad Rīgas bīskaps nodibināja šo Kruspili Daugavas labajā krastā, kas kļuva par Rīgas arhibīskapijas dienvidaustrumu zemju pārvaldes centru. Beidzoties Livonijas karam, Krustpils, kuru varētu uzskatīt par Jēkabpils sākumu, nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Pēc Otrā Ziemeļu kara beigām pretī Krustpilij izveidojās kara bēgļu apmetne, kuru nosauca par slobodu jeb brīvciemu. Šī jaunizveidotā apmetne nedaudz vēlāk kļuva par stratēģiski svarīgu punktu Alekseja I Romanova karagājienā uz Rīgu. Pēc tam, kad beidzās karadarbība, palēnām šī tagadējās Jēkabpils teritorija nostiprinājās kā mierīgu un strādīgu cilvēku dzīvesvieta. Pie Salas kroga, kur apmetās krievu vecticībnieki, izveidojās jauna apmetne Salasmuiža, kuras cilvēki bija izdaudzināti plostnieki un laivinieki. Beidzot 1670. gadā hercogs Jēkabs Brīvciema bēgļu apmetni pārdēvēja par Jakobstadt jeb Jēkabpilsētu, un tā radās Jēkabpils nosaukuma un pilsētas sākums. Šai Jēkabpilsētai bija savs ģerbonis, birģermeistars un pat rāte. Tajā attīstījās kaltuves, lielgabalu lietuves un citi amati, kas ir vitāli nepieciešami karam.

18. gadsimta pašā sākumā Lielā Ziemeļu kara laikā Jekabpilsētu jeb Jēkabpili ieņēma zviedru karaspēks, bet 4 gadus vēlāk zviedrus jau nomainīja krievi. Pēc šī kara pilsētai uzbruka mēris, un tikai ap 1760. gadu Jēkabpils atjaunoja savu spožumu un turpināja plaukt. Tā bija nozīmīgs tirdzniecības centrs, jo Daugava nodrošināja brīvu kustību starp Jelgavu, Lietuvu un Baltkrieviju. Arī sauszemes tirdzniecība bija ļoti spilgta, jo gar to vijās hercoga pasta ceļš. 18. gadsimta pašā izskaņā Jēkabpils tika pievienota Krievijas impērijai.

Arī 19. gadsimtā šī pilsēta turpināja tikai augt. Tika atvērta pirmā slimnīca, teātris, bibliotēka, tika bruģēti un apgaismoti ceļi. 1861. gadā atklāja Rīgas – Daugavpils dzelzceļu, kura viena no nozīmīgākajām pieturām bija tieši Jēkabpils. Bet 19. gadsimta izskaņā Jēkabpilī arī atvēra 1. jūrskolu.

Un pat 20. gadsimtā Jēkabpils spēja attīstīties un kļūt par lielu un nozīmīgu pilsētu. Tajā tika dibināta banka un apdrošināšanas biedrība, ražoja mūzikas instrumentus un sērkociņus, tur atradās vērptuve, tipogrāfija un alusdarītava. Postījumus Jēkabpilij nodarīja Pirmais pasaules karš, jo iepretim tai Krievijas armija bija izveidojusi savu nometni, rezultātā sagraujot vairāk nekā 280 ēkas. Tā spēja atkopties pēc šiem postījumiem un nodibināt pat cukurfabriku, taču 20. gadsimta otrais smagais trieciens Jēkabpilij tika izdarīts, kad 2. Pasaules karā uzspridzināja Jēkabpils tiltu pār Daugavu. To, protams, ar laiku atjaunoja, taču vairākus gadus nācās darboties pārceltuvei, lai iedzīvotāji tiktu no viena krasta uz otru. Latvijai nonākot PSRS sastāvā, Jēkabpilī atkal atvērās dažādi lieli uzņēmumi, no kuriem liela daļa diemžēl pēc PSRS sabrukuma vairs nestrādā.

Pašreiz Jēkabpilī dzīvo apmēram 24 ar pus tūkstoši cilvēku, un tā joprojām ir nozīmīga tirdzniecības pilsēta, jo tai cauri iet dzelzceļš Rīga – Daugava, kā arī tajā turpina veidoties spēcīgs uzņēmumu kopums

Interesanti, ka tiek uzskatīts, ka Marta Skavrinska, kura vēlāk kļuva par Krievijas imperatori Katrīnu I, piedzima tieši Jēkabpilī, viņas vecākiem esot bēgļu gaitās. Tāpēc var teikt, ka Jēkabpils ne tikai ir pilsēta, kura slejas Daugavas abos krastos, bet arī pilsēta, kura var lepoties ar karalieni.