Latgales vēsture

Latgale ir viens no Latvijas valsts reģioniem, kuras teritorija mūsdienās ziemeļos, ziemeļaustrumos robežojas Vidzemes reģionu; rietumos, dienvidrietumos – Zemgales reģionu, kā arī austrumos ar  Krieviju, bet dienvidaustrumos ar Baltkrieviju. Latgales iedzīvotājus sauc par latgaļiem (latgaliešiem). Tie ietilpst baltu tautu grupā, kas 5.gs.p.m.ē. iedalījās rietumbaltu ciltīs (jātvingi, prūši, senprūši, galindi, sākotnēji kurši) un austrumbaltu ciltīs (latgaļi, zemgaļi, žemaiši, augstaiši, vēlāk kurši). Šajā laika periodā latgaļi kopā ar pārējām ciltīm pārvietojās no dienvidaustrumiem uz ziemeļiem. 7.-8.gs. latgaļi nokļuva tagadējā Ziemeļlatvijas teritorijā, kuru līdz tam apdzīvoja somi. Vēlāk tie pārvietojās uz Gaujas un Daugavas lejteci, kur līdz 8.-9.gs. bija apmetušies zemgaļi.

Līdz 12.gs. Latgales teritorija ietilpa Jersikas jeb Letijas un Atzeles sastāvā, bet 13.gs. šīs zemes tika iekarotas un iekļautas Livonijā. Latgale tika sadalīta vairākās daļās, jo tās austrumi nonāca Krievijas pakļautībā, bet dienvidi – Lietuvas pārvaldībā.

Beidzoties Livonijas periodam, Krievija, Zviedrija un Polija, savstarpēji karojot, sadalīja Livonijas zemes savā starpā. 1561.gadā pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Latgale nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā, kas ietilpa Lietuvas dižkunigaitijā, taču pēc tam to iekļāva Polijas-Lietuvas vaivadijā. Pēc poļu-zviedru kara, kas norisinājās no 1600. – 1629.gadam , Latgali sāka dēvēt par Inflantiju jeb Polijas Vidzemi. Sākoties Inflantijas periodam, Latgales teritorija bija maz apdzīvota un izpostīta kara dēļ. Tikai 17.gs. iedzīvotāju skaits sāka pakāpeniski pieaugt. Vienīgā pilsēta, kas atradās Inflantijā, bija Daugavpils, kurā atradās pārvalde, tiesa un seimiks jeb likumdošanas iestāde. 1629.gadā tika noslēgts Altmarkas miera līgums un Latgale tika atdalīta no Vidzemes, kas palika Zviedrijas sastāvā. Pēc tam krievi un zviedri, neatkarīgi viens no otra, atkārtoti iebruka Latgalē. Krievija okupēja Latgales dienvidus un Daugavpili pārdēvēja par Borisogļebsku. Turpretī, iebrūkot zviedriem, tika radīti kultūrvēsturiski zaudējumi, piemēram, tika nopostīta Rēzeknes pils. Tomēr 1660.gadā, noslēdzot Olivas miera līgumu, zviedri atstāja Latgali, kas atkal kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvdaļu. 1667.gadā arī Krievija atdeva okupēto Latgales dienvidu teritoriju.

1772.gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts pirmo reizi tika sadalīta, līdz ar to Inflantija beidza pastāvēt un Latgale nonāca Krievijas impērijas sastāvā un kļuva par Pleskavas guberņas daļu, par Daugavas provinci. 1773.gadā Rēzeknei tika piešķirtas pilsētas tiesības. No 1776.-1796.gadam Latgale ietilpa Polockas guberņā, bet no 1796.-1802.gadam kļuva par Baltkrievijas guberņas daļu.  1802.gadā Latgale kļuva par Vitebskas guberņas sastāvdaļu.

Līdz 1831.gadam Krievija neiejaucās iekšlietās, kas pastāvēja no Polijas-Lietuvas kopvalsts pievienotajās guberņās, – latgaļi bija pārpoļojušies, latgaļu valoda – asimilējusies ar poļu valodu. Latgaliešiem bija izteiktas kultūretniskas un sociālekonomiskas atšķirības.  Tomēr pēc poļu nemieriem Latgalē notika vēršanās pret visu polisko, līdz ar to arī visu latgalisko. Skolās aizliedza poļu un latgaļu valodu, dominēja krievu valoda. No 1864.-1904.gadam Latgalē pastāvēja drukas aizliegums, kas būtiski ietekmēja latgaļu kultūras un izglītības attīstību. Tomēr neizdevās ieviest arī slāvu rakstību. 1900.gadā kultūras darbinieks Francis Kemps pirmo reizi sāka lietot apzīmējumu „Latgale”, kas pastāv vēl mūsdienās. Pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904.gadā Latgalē atjaunojās tautas aktivitāte kultūrā, saimniecībā un politikā.

1917.gadā Rēzeknē notika kongress, kurā tika nolemts par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas, Latgali pasludināja par Latvijai piederošu teritoriju.

Starpkaru periodā Latgalē turpinājās dažādas sociālekonomiskas pārmaiņas – izglītības jomas attīstīšana, kultūras aktivitātes. Latgaļi gribēja iegūt autonomiju attiecībā uz latgaļu valodu, taču šie centieni nerealizējās. Lai gan latgaļu valodā ir daudz vairāk gan fonētisku, gan morfoloģisku un pat gramatisku izmaiņu atšķirībā no citiem latviešu valodas variantiem, valodnieki joprojām to klasificē kā vienu no latviešu valodas dialektiem.

1940.gadā, risinoties Otrajam pasaules karam, Latgales teritoriju okupēja Sarkanā armija. Okupācijas laikā no Latgales tika atdalīti seši apriņķi, kas tik pievienoti Krievijai. Latvijas neatkarība tika atjaunota 1990.gadā un gadu vēlāk tika arī starptautiski atzīta.

Daugavpils

Daugavpils ir Latvijas republikas pilsēta. Daugavpils ir otra lielākā pilsēta Latvijā pēc iedzīvotāju skaita, atpaliekot vien no galvaspilsētas Rīgas. Daugavpils, saprotams, ir arī lielākā pilsēta Latgales novadā. Kopējā Daugavpils platība ir vairāk nekā 72 kvadrātkilometri. Pēdējā tautas skaitīšanā 2014. gadā, Daugavpilī kopā dzīvoja vairāk nekā 97 tūkstoši cilvēku. Daugavpils pilsēta atrodas Latgalē, Daugavas upes krastos. Daugava vairāku kilometru garumā stiepjas caur Daugavpils pilsētu. Daugavpils atrodas tuvu robežai ar trīs no četrām Latvijas kaimiņvalstīm – Lietuvu, Baltkrieviju un Krieviju. Attālums no pilsētas robežas līdz Lietuvas un Baltkrievijas robežām ir zem 50 km un līdz Krievijas robežai nedaudz pāri 100 km.

Daugavpils pilsēta atrodas senās Daugavas upes gultnē. Pateicoties Daugavas upei, vēsturiski daudziem iebrucējiem, iedzīvotājiem un tirgotājiem Daugavpils teritorija bija izdevīga vieta kur apmesties. Tā kā Daugavas upes kopējais garums ir pāri 1000 km un tā sākas Krievijā un stiepjas cauri Krievijai, Baltkrievijai un Latvijai līdz pat Baltijas jūrai, tai vēsturiski ir bijusi nozīme, kā tirdzniecības ceļam cauri iepriekšminēto mūsdienas valstu teritorijām.

Daugavpilij ne vienmēr ir bijis šāds nosaukums. Dažādos laika periodos, atkarībā no iebrucējiem un saimniekiem Daugavpils teritorijā, tai ir bijuši dažādi nosaukumi. Piemēram, visilgāko laika posmu Daugavpils tika dēvēta par Dinaburgu, jau kopš Livonijas ordeņa iebrukumiem. Citos laika posmos tai ir doti arī nosaukumi Borisogļebska un Dvinska. Pirmo reizi Daugavpils ir pieminēta 1275. gadā, bet pilsētas tiesības tai ir piešķirtas 1582. gadā.

Tā kā Daugavpils ir Latgales lielākā pilsēta, tā ir arī nozīmīgs kultūras un izglītības centrs Austrumlatvijā. Daugavpils ir ne tikai pazīstama ar savu kultūru, kā, piemēram, ar Daugavpils teātri, bet tajā atrodas arī daudz sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas, kā arī vairāku Rīgas augstskolu filiāles un Daugavpils Universitāte. Šī ir vienīgā Universitāte Latgalē un sastāv no 5 dažādām fakultātēm – dabaszinātņu un matemātikas, humanitārās, izglītības un vadības, sociālo zinātņu, mūzikas un mākslas fakultātēm. Tā ir dibināta 1921. gadā un Universitātes statuss Daugavpils Universitātei ir piešķirts 1993. gadā.

Daugavpils teritorija sastāv no vairākiem mikrorajoniem. Kopumā Daugavpils ir sadalīta 25 mikrorajonos, kas atrodas abās daugavas pusēs. Pamatā pilsētas etnisko sastāvu veido Krievi, kas sastāda vairāk kā pusi no kopējā pilsētas iedzīvotāju skaita. Otrajā vietā atrodas latvieši, pēctam poļi un baltkrievi. Dēļ lielā krievu īpatsvara, Daugavpilī pārsvarā var dzirdēt tieši krievu valodā runājošus iedzīvotājus. Tāpat kā citās lielākajās Latgales pilsētās, arī Daugavpilī vēsturiski ir dzīvojušas dažādas tautas, tāpēc ir vērojams salīdzinoši liels cittautību iedzīvotāju skaits.

Daugavpils ir pazīstama ne tikai ar savu kultūru, bet arī ar sportu un sportistiem. No Daugavpils ir nākuši vairāki izcili Latvijas sportisti, kā, piemēram, cīkstone Anastasija Grigorjeva, biatlonists Oļegs Maļuhins, kā arī talantīgais futbolists Arķoms Rudņevs. Daugavpils ir pazīstama galvenokārt sakarā ar diviem sporta veidiem – futbolu un spīdveju. Daugavpilī ir vienas no vecākajām Latvijas futbola tradīcijām un šobrīd Latvijas virslīgā spēlē Daugavpils futbola klubs “FC Daugava”. Futbola klubi no Daugavpils gandrīz katru gadu ir cīnījušies par augstākajām vietām Latvijas futbola līgā. Daugavpilī populārs ir arī spīdvejs, un tur pat bāzējas spīdveja klubs “Lokomatīve”. Daugavpilī ir aizvadīts arī prestižo sacensību “Speedway Grand Prix” posms, kurā Latvijas pārstāvis Puodžuks izcīnija augsto 5. vietu.

Bez sporta un kultūras Daugavpilī iespējams arī izbaudīt arhitektūru. Tā kā Daugavpilī, tāpat kā citās Latgales pilsētās, vienmēr ir dzīvojis liels skaits ticīgo, tajā atrodas arī vienas no lielākajām baznīcām Latvijā. Starp ievērojamākajām Daugavpils baznīcām var minēt Mārtiņa Lutera evanģēliski luterisko katedrāli, Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas baznīcu un Daugavpils Svētā Nikolaja vecticībnieku baznīcu. Vēl Daugavpilī var apmeklēt dažādus muzejus un mākslas galerijas, kā, piemēram, Daugavpils Māla Mākslas centru.

 

Rēzekne

Rēzekne ir Latvijas 7 lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita. Rēzekne ir otrā lielākā pilsēta Latgales novadā aiz Daugavpils. 1773. gadā Rēzeknei tika piešķirts pilsētas statuss, tas nozīmē, ka tā netiek uzskaitīta pie vecākajām Latvijas pilsētām.

Rēzekne tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām pilsētām Latgalē un ne velti tiek dēvēta par Latgales sirdi. Pati pilsēta atrodas Rēzeknes upes ielejā un ir izveidojusies uz 7 pakalniem. Rēzeknē kopš pilsētas pirmsākumiem ir bijušās vairākas pilis un nocietinājumi, sākot jau ar Livonijas laiku. Rēzeknei vēsturiski ir gājuši cauri dažādi karaspēki, kas nozīmēja vairāku kultūru un tautu sajaukumu. Sākotnēji Rēzeknes pilsēta atradās Livonijas karaspēka pakļautībā. Vēlāk pilsētu pakļāva Krievijas Impērija, kurai 2. pasaules karā sekoja PSRS karaspēks. Tā kā Rēzekne atrodas tuvu Krievijas robežai, tajā vienmēr vēsturiski, tāpat kā mūsdienās, ir atradies salīdzinoši liels skaits krievu etniskās grupas iedzīvotāju. Taču latviešu un krievu īpatsvars pilsētā vienmēr nav bijis valdošais un vienu brīdi tajā dzīvoja gandrīz vienlīdzīgs skaits latviešu, krievu, ebreju un poļu. Mūsdienās Rēzeknē vislielākais iedzīvotāju īpatsvars ir tieši latviešiem un krieviem.

Rēzeknes vārds visticamāk ir cēlies tieši no Rēzeknes upes, kas tek cauri visai pilsētai. Rēzeknes pilsētas ģērbonis simobilizē tās statusu kā pilsētai Latgales Sirdī. Rēzeknē šobrīd dzīvo vairāk nekā 32 000 iedzīvotāju. Iedzīvotāju skaits vēsturē vienmēr ir pieaudzis, taču pēdējos gados tam ir tendence sarukt, kā tas ir vērojams arī daudzās citās Latvijas pilsētās. Rēzeknes platība ir 18 kvadrātkilometri.

Tā kā 2. pasaules karā pilsēta tika praktiski pilnībā nopostīta, šobrīd Rēzeknē ir krietni vairāk tipiskās PSRS laikā celtās ēkas. Taču pēdējā laikā Rēzeknē ir izveidotas vairākas jaunas pilsētas būves, kas ievērojami kontrastē ar pārējo Rēzeknes arhitektūru. Rēzekne ir ļoti nozīmīgs kultūras centrs Latgalē un tajā iespējams apskatīt tādus objektus kā Latgales Kultūrvēsturiskais muzejs, kur ir var iepazīties ar visas Latgales kultūras vēsturi un tradīcijām, pieminekli “Vienoti Latvijai”, kā arī nesen uzcelto, vienu no modernākajām koncertzālēm latvijā “Gors”, kas ir viens no iespaidīgākajiem arhitektūras projektiem kāds jebkad ir veidots Rēzeknē. Jaunā koncertzāle pulcē ļoti daudz, dažādus māksliniekus no Latvijas, kā arī viesmāksliniekus no visas Pasaules. Tā ir pirmā modernā akustiskā koncertzāle Latvijā un tajā patiešām var izbaudīt augstu skaņas un akustikas kvalitāti. Apkārt klasiskajām PSRS laika mājām un mūsdienu arhitektūras būvēm, kā jaunā koncertzāle, Rēzeknē atrodas vairāki privātmāju rajoni. Galvenais piemineklis Rēzeknē, kuru nepieciešams aplūkot ikvienam pilsētas viesim ir pieminieklis “Vienotai Latvijai”. Šis piemineklis tika izveidots 1930. gadā par godu Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem, kā arī Latgales atbrīvošanai un tās pievienošanai citiem Latvijas novadiem. Tautā šis piemineklis tiek dēvēts par “Latgales māru”. Vēsturiski, PSRS laikā, šis piemineklis tika vairākkārt nogāzts un vienu brīdi tā vietā atradās Ļeņina piemineklis, taču tas tika atjaunots 1992. gadā. Pieminekli ir veidojis latviešu tēlnieks Kārlis Jansons, un pēc nogāšanas to atjaunoja viņa dēls Andrejs Jansons.

Rēzkene vienmēr ir atradusies nozīmīgā tirdziniecības ceļā, kas savieno Latviju un Eiropu ar Krieviju. Šobrīd caur Rēzekni iet dzelzceļs, kas savieno Latviju ar Krieviju.

Jēkabpils

Jēkabpils – pilsēta, kura atrodas vietā, kur satiekas 3 kādreizējie Latvijas novadi – Vidzeme, Zemgale un Latgale. Taču visbiežāk šo pilsētu, kura ir Latvijas pilsētu sarakstā ir ierindojusies kā 10. lielākā mūsu valsts pilsēta, visbiežāk tiek pieskaitīta tieši Latgales skaistajam novadam.

Šai pilsētai ir ļoti bagāta un sena vēsture. 13. gadsimta sākumā daļu tagadējās Jēkabpils teritorijas dēvēja par Jersikas un Asotes pilsnovadiem, bet otra daļa jau bija Sēlija. Pirmo reizi kāds no nosaukumiem, kurš vēl joprojām tiek asociēts ar Jēkabpili – tās senākā daļa jeb Krustpils – tiek minēts ap 1237. gadu, kad Rīgas bīskaps nodibināja šo Kruspili Daugavas labajā krastā, kas kļuva par Rīgas arhibīskapijas dienvidaustrumu zemju pārvaldes centru. Beidzoties Livonijas karam, Krustpils, kuru varētu uzskatīt par Jēkabpils sākumu, nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Pēc Otrā Ziemeļu kara beigām pretī Krustpilij izveidojās kara bēgļu apmetne, kuru nosauca par slobodu jeb brīvciemu. Šī jaunizveidotā apmetne nedaudz vēlāk kļuva par stratēģiski svarīgu punktu Alekseja I Romanova karagājienā uz Rīgu. Pēc tam, kad beidzās karadarbība, palēnām šī tagadējās Jēkabpils teritorija nostiprinājās kā mierīgu un strādīgu cilvēku dzīvesvieta. Pie Salas kroga, kur apmetās krievu vecticībnieki, izveidojās jauna apmetne Salasmuiža, kuras cilvēki bija izdaudzināti plostnieki un laivinieki. Beidzot 1670. gadā hercogs Jēkabs Brīvciema bēgļu apmetni pārdēvēja par Jakobstadt jeb Jēkabpilsētu, un tā radās Jēkabpils nosaukuma un pilsētas sākums. Šai Jēkabpilsētai bija savs ģerbonis, birģermeistars un pat rāte. Tajā attīstījās kaltuves, lielgabalu lietuves un citi amati, kas ir vitāli nepieciešami karam.

18. gadsimta pašā sākumā Lielā Ziemeļu kara laikā Jekabpilsētu jeb Jēkabpili ieņēma zviedru karaspēks, bet 4 gadus vēlāk zviedrus jau nomainīja krievi. Pēc šī kara pilsētai uzbruka mēris, un tikai ap 1760. gadu Jēkabpils atjaunoja savu spožumu un turpināja plaukt. Tā bija nozīmīgs tirdzniecības centrs, jo Daugava nodrošināja brīvu kustību starp Jelgavu, Lietuvu un Baltkrieviju. Arī sauszemes tirdzniecība bija ļoti spilgta, jo gar to vijās hercoga pasta ceļš. 18. gadsimta pašā izskaņā Jēkabpils tika pievienota Krievijas impērijai.

Arī 19. gadsimtā šī pilsēta turpināja tikai augt. Tika atvērta pirmā slimnīca, teātris, bibliotēka, tika bruģēti un apgaismoti ceļi. 1861. gadā atklāja Rīgas – Daugavpils dzelzceļu, kura viena no nozīmīgākajām pieturām bija tieši Jēkabpils. Bet 19. gadsimta izskaņā Jēkabpilī arī atvēra 1. jūrskolu.

Un pat 20. gadsimtā Jēkabpils spēja attīstīties un kļūt par lielu un nozīmīgu pilsētu. Tajā tika dibināta banka un apdrošināšanas biedrība, ražoja mūzikas instrumentus un sērkociņus, tur atradās vērptuve, tipogrāfija un alusdarītava. Postījumus Jēkabpilij nodarīja Pirmais pasaules karš, jo iepretim tai Krievijas armija bija izveidojusi savu nometni, rezultātā sagraujot vairāk nekā 280 ēkas. Tā spēja atkopties pēc šiem postījumiem un nodibināt pat cukurfabriku, taču 20. gadsimta otrais smagais trieciens Jēkabpilij tika izdarīts, kad 2. Pasaules karā uzspridzināja Jēkabpils tiltu pār Daugavu. To, protams, ar laiku atjaunoja, taču vairākus gadus nācās darboties pārceltuvei, lai iedzīvotāji tiktu no viena krasta uz otru. Latvijai nonākot PSRS sastāvā, Jēkabpilī atkal atvērās dažādi lieli uzņēmumi, no kuriem liela daļa diemžēl pēc PSRS sabrukuma vairs nestrādā.

Pašreiz Jēkabpilī dzīvo apmēram 24 ar pus tūkstoši cilvēku, un tā joprojām ir nozīmīga tirdzniecības pilsēta, jo tai cauri iet dzelzceļš Rīga – Daugava, kā arī tajā turpina veidoties spēcīgs uzņēmumu kopums

Interesanti, ka tiek uzskatīts, ka Marta Skavrinska, kura vēlāk kļuva par Krievijas imperatori Katrīnu I, piedzima tieši Jēkabpilī, viņas vecākiem esot bēgļu gaitās. Tāpēc var teikt, ka Jēkabpils ne tikai ir pilsēta, kura slejas Daugavas abos krastos, bet arī pilsēta, kura var lepoties ar karalieni.