Latgales vēsture

Latgale ir viens no Latvijas valsts reģioniem, kuras teritorija mūsdienās ziemeļos, ziemeļaustrumos robežojas Vidzemes reģionu; rietumos, dienvidrietumos – Zemgales reģionu, kā arī austrumos ar  Krieviju, bet dienvidaustrumos ar Baltkrieviju. Latgales iedzīvotājus sauc par latgaļiem (latgaliešiem). Tie ietilpst baltu tautu grupā, kas 5.gs.p.m.ē. iedalījās rietumbaltu ciltīs (jātvingi, prūši, senprūši, galindi, sākotnēji kurši) un austrumbaltu ciltīs (latgaļi, zemgaļi, žemaiši, augstaiši, vēlāk kurši). Šajā laika periodā latgaļi kopā ar pārējām ciltīm pārvietojās no dienvidaustrumiem uz ziemeļiem. 7.-8.gs. latgaļi nokļuva tagadējā Ziemeļlatvijas teritorijā, kuru līdz tam apdzīvoja somi. Vēlāk tie pārvietojās uz Gaujas un Daugavas lejteci, kur līdz 8.-9.gs. bija apmetušies zemgaļi.

Līdz 12.gs. Latgales teritorija ietilpa Jersikas jeb Letijas un Atzeles sastāvā, bet 13.gs. šīs zemes tika iekarotas un iekļautas Livonijā. Latgale tika sadalīta vairākās daļās, jo tās austrumi nonāca Krievijas pakļautībā, bet dienvidi – Lietuvas pārvaldībā.

Beidzoties Livonijas periodam, Krievija, Zviedrija un Polija, savstarpēji karojot, sadalīja Livonijas zemes savā starpā. 1561.gadā pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Latgale nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā, kas ietilpa Lietuvas dižkunigaitijā, taču pēc tam to iekļāva Polijas-Lietuvas vaivadijā. Pēc poļu-zviedru kara, kas norisinājās no 1600. – 1629.gadam , Latgali sāka dēvēt par Inflantiju jeb Polijas Vidzemi. Sākoties Inflantijas periodam, Latgales teritorija bija maz apdzīvota un izpostīta kara dēļ. Tikai 17.gs. iedzīvotāju skaits sāka pakāpeniski pieaugt. Vienīgā pilsēta, kas atradās Inflantijā, bija Daugavpils, kurā atradās pārvalde, tiesa un seimiks jeb likumdošanas iestāde. 1629.gadā tika noslēgts Altmarkas miera līgums un Latgale tika atdalīta no Vidzemes, kas palika Zviedrijas sastāvā. Pēc tam krievi un zviedri, neatkarīgi viens no otra, atkārtoti iebruka Latgalē. Krievija okupēja Latgales dienvidus un Daugavpili pārdēvēja par Borisogļebsku. Turpretī, iebrūkot zviedriem, tika radīti kultūrvēsturiski zaudējumi, piemēram, tika nopostīta Rēzeknes pils. Tomēr 1660.gadā, noslēdzot Olivas miera līgumu, zviedri atstāja Latgali, kas atkal kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvdaļu. 1667.gadā arī Krievija atdeva okupēto Latgales dienvidu teritoriju.

1772.gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts pirmo reizi tika sadalīta, līdz ar to Inflantija beidza pastāvēt un Latgale nonāca Krievijas impērijas sastāvā un kļuva par Pleskavas guberņas daļu, par Daugavas provinci. 1773.gadā Rēzeknei tika piešķirtas pilsētas tiesības. No 1776.-1796.gadam Latgale ietilpa Polockas guberņā, bet no 1796.-1802.gadam kļuva par Baltkrievijas guberņas daļu.  1802.gadā Latgale kļuva par Vitebskas guberņas sastāvdaļu.

Līdz 1831.gadam Krievija neiejaucās iekšlietās, kas pastāvēja no Polijas-Lietuvas kopvalsts pievienotajās guberņās, – latgaļi bija pārpoļojušies, latgaļu valoda – asimilējusies ar poļu valodu. Latgaliešiem bija izteiktas kultūretniskas un sociālekonomiskas atšķirības.  Tomēr pēc poļu nemieriem Latgalē notika vēršanās pret visu polisko, līdz ar to arī visu latgalisko. Skolās aizliedza poļu un latgaļu valodu, dominēja krievu valoda. No 1864.-1904.gadam Latgalē pastāvēja drukas aizliegums, kas būtiski ietekmēja latgaļu kultūras un izglītības attīstību. Tomēr neizdevās ieviest arī slāvu rakstību. 1900.gadā kultūras darbinieks Francis Kemps pirmo reizi sāka lietot apzīmējumu „Latgale”, kas pastāv vēl mūsdienās. Pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904.gadā Latgalē atjaunojās tautas aktivitāte kultūrā, saimniecībā un politikā.

1917.gadā Rēzeknē notika kongress, kurā tika nolemts par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas, Latgali pasludināja par Latvijai piederošu teritoriju.

Starpkaru periodā Latgalē turpinājās dažādas sociālekonomiskas pārmaiņas – izglītības jomas attīstīšana, kultūras aktivitātes. Latgaļi gribēja iegūt autonomiju attiecībā uz latgaļu valodu, taču šie centieni nerealizējās. Lai gan latgaļu valodā ir daudz vairāk gan fonētisku, gan morfoloģisku un pat gramatisku izmaiņu atšķirībā no citiem latviešu valodas variantiem, valodnieki joprojām to klasificē kā vienu no latviešu valodas dialektiem.

1940.gadā, risinoties Otrajam pasaules karam, Latgales teritoriju okupēja Sarkanā armija. Okupācijas laikā no Latgales tika atdalīti seši apriņķi, kas tik pievienoti Krievijai. Latvijas neatkarība tika atjaunota 1990.gadā un gadu vēlāk tika arī starptautiski atzīta.